Jānis ZĀBERS
* 11. augustā 1935 Meirānu pagasta Vecceplī
+ 25. martā 1973 Rīgas Stradiņu slimnīcā
„Latviešu tautas gaišais ģēnijs”, „īsts pučīnists”, „tautas iemīļotākais dziedonis”, „patiess mākslinieks un brīnišķīgs dziedātājs” – šie ir tikai daži no apzīmējumiem, kādus savā īsajā mūžā izpelnījies Jānis Zābers. Dievs viņam bija devis visu, ko vien var vēlēties dziedātājs – pasakaini skaistu tembru, izcilu muzikalitāti un valdzinošu izskatu. Ikvienu klausītāju viņš apbūra ar savu siltumu izstarojošo balsi un sirsnību, kura pat vismazāko dziesmu spēja pārvērst neatkārtojamā šedevrā.
Vienlaikus, no laukiem nācis, Zābers vienmēr saglabāja īstu zemnieka spēku un neizsīkstošu dzīvesprieku. Vienmēr darīja to, ko pats uzskatīja par pareizu, priecājās par dzīves dāvanām un vīrišķīgi pieņēma likteņa smagos lēmumus, kuri atvēlēja dziedonim vien nepilnus desmit gadus uz Latvijas Nacionālās operas (toreiz Latvijas PSR Operas un baleta teātris) skatuves. Un tieši Jāņa Zābera izcilās balss un neatvairāmās personības dēļ uz līdz tam pustukšo teātri sāka plūst neapturama klausītāju straume no malu malām. Uz izrādēm ar viņa piedalīšanos biļetes tika pārdotas zibensātrumā, zāli piepildīja no laukiem sagrabējušos autobusos sabraukušie kolhoznieki un skolnieki, mūzikas speciālisti un komunistiskās partijas vadītāji un valstsvīri, kuru vidū netrūka skaņu mākslas cienītāju. Par Zābera talantu un pievilcību sajūsminājās ne tikai Latvijā, bet visā toreizējā PSRS, kuras operteātros viņš bija biežs viesis ar savām iemīļotākajām lomām – Rūdolfu Pučīni operā Bohēma(1964) un Kavaradosi Džakomo Pučīni operā Toska (1964). Tomēr par mūža lomu ar 53 nodziedātām izrādēm Jānim Zāberam kļuva Antiņa – Saulveža tēls Arvīda Žilinska operā Zelta zirgs (1965). Stalts, gaišs, labsirdīgs - dziedonis kļuva par tautas gara gaismas simbolu, turklāt operas vienkāršā muzikālā valoda izrādījās teātrim milzīga veiksme, jo piesaistīja tos lauku klausītājus, kuri kopš 50. gadu beigām Žilinska dziesmas Zābera priekšnesumā bija klausījušies koncertos savos ciematos, kolhozos un skolās.
Arī pats Jānis Uldis Zābers uzaudzis Latvijas laukos un kopš mazotnes iepazinis zemnieka pienākumus, darba cilvēka ikdienu un savu dzīvi neiedomājās bez dzimtajām mājām – Vecā cepļa (jeb Veccepļa) Meirānu pagastā. Zāberi pirms 1. pasaules kara bija turīgākie zemnieki visā apkaimē un savu darba tikumu kuplināja ar dziesmām un kopīgu muzicēšanu. Gan Jāņa tēvs, gan brālis dziedāja un prata spēlēt dažādus mūzikas instrumentus, izveidoja arī savu kapelu. Arī Jānis jau mazotnē apguva vispirms flautu pikolo, tad cītaru, vēlāk arī klavieres un ģitāru, kuras pavadībā saviesīgos vakaros labprāt uzdziedāja tautā iemīļotas, padomju gados nevēlamas dziesmas arī savas slavas gados.
Pēc Meirānu un Lubānas skolotāju pamudinājuma 1954. gadā jauneklis iestājas Jāz. Mediņa mūzikas vidusskolas vokālajā nodaļā, kur tiek uzņemts … kā baritons! Galvaspilsēta meirānietim ir atklājumu pilna – koncerti, operteātris, muzeji, pirmā mīlestība, bet visam pāri – mūzika! Kopā ar skolasbiedru, muzikologu Arnoldu Klotiņu pie klavierēm Zābers apgūst latviešu solodziesmu tenora (!) zelta repertuāru, iemīl Alfrēda Kalniņa, Emīla Dārziņa, Jāzepa Mediņa skaņdarbus, jau tobrīd sevi apliecinot kā nobriedušu dziedātāju ar plūstošu kantilēnu, lielisku dikciju un frāzējumu. Dabas dotā muzikalitāte un centība ļauj Jānim jau pēc mūzikas vidusskolas 3. kursa, 1957. gadā iestāties Latvijas Valsts Konservatorijas (tagad Mūzikas Akadēmija) vokālajā nodaļā, un arī to viņš absolvē gadu ātrāk par saviem kursabiedriem, tikai otrajā studiju gadā iegūstot kāroto tenora statusu. Studiju gados Zābers uzstājas ne tikai audzēkņu vakaros un atklātajos koncertos, bet arī kopš 1959. gada kļūst par pastāvīgu dalībnieku tolaik Latvijas PSR komponistu savienības Mūzikas Fonda rīkotajos latviešu komponistu autorkoncertos visā republikā. Ja tobrīd Jānis bija tikai kautrīgs students brūnā uzvalciņā ar paīsām piedurknēm un spīdīgu bikšdibenu, tad pārpildītās klausītāju zāles drīz vien ļāva viņam tikt ne tikai pie krāšņu ziedu klēpjiem, bet arī jauna uzvalka. Taču publikas sajūsma dziedoni nepadarīja iedomīgu – zvaigžņu slimība viņam palika sveša visu mūžu! Zābers tik ļoti mīlēja mūziku un dziedāšanu, ka katrs iznāciens uz skatuves viņam bija svētki un Jānis nelaida garām nevienu iespēju dziedāt!
Mācoties tikai 3. kursā, dziedonis 1960. gadā jau kļūst par operteātra solistu, debitējot ar Narabota lomu Riharda Štrausa operā Salome un tūlīt pievērsa sev kā speciālistu, tā mūzikas mīlētāju uzmanību. Tai pašā gadā sekoja titulloma Šarla Guno operā Fausts, ar kuru Zābers guva spilgtus panākumus arī ārpus Latvijas un 1962. gada rudenī par viņa partneri Mefistofeļa lomā kļuva pasaulslavenais amerikāņu bass Džeroms Hainss, uzteikdams jaunā dziedoņa talantu.
Jāņa Zābera neparasti spilgtie vokālie dotumi – saulainais, skaistais tembrs, plūstošā kantilēna, izcilā muzikalitāte – rosināja viņu izvirzīt studijām Itālijā, jo tolaik PSRS bija noslēgusi līgumu par aspirantu un stažieru apmaiņu ar šīs valsts augstskolām un arī citām iestādēm. Un drīz vien pēc augstskolas beigšanas (1961) jaunais tenors kļuva par pirmo un vienīgo Latvijas dziedātāju, kuram padomju varas gados laimējās apgūt bel canto tā dzimtenē. Vispirms 1962. gada nogalē Jānis uzsāka studijas Romas Santa Cecilia konservatorijā, tad 1963. gada martā, viesojoties Milānas operteātrī La Scala, saņēma uzaicinājumu stažēties tur un ar sajūsmu piekrita. Teātra vadība tik augstu novērtēja Zābera dotumus, ka lūdza PSRS Kultūras ministrijai atļauju, uzaicināt dziedoni arī nākamajā gadā turpināt studijas. Itālijā apgūto Rūdolfa āriju itāliešu valodā 1963. gada vasarā Jānis ieskaņo diriģenta Edgara Tona vadībā, un šis uzskatāms par viņa augstāko sasniegumu opermūzikas skaņu ierakstu jomā. „Tas ir fenomenāls ieraksts, kas liecina, ar kādu šarmu Jānis Zābers dziedājis šo partiju. Vēl un vēlreiz klausāmies viņa kantilēnu, liego parlando, brīvi skanošās augšējās notis, tembra neparastajā rotaļā, ļaujamies kaislīgās deklamācijas burvībai, jauneklīgi dzidrajam piano. Visam tam pāri kā varavīksne mirdz liriska sirsnība.” (Sofija Vēriņa, 1980) Šo viedokli apstiprina skaņuplašu kolekcionārs Valters F.Ekads, kura kolekcijā ir 175 Rūdolfa ārijas ieskaņojumi: „J.Zābera izpildījums ir pašā virsotnē!”
Stažēšanās Milānas La Scala turpinās arī 1964. gadā, Zābers pilnībā iestudē Rūdolfa un Karavadosi lomas, pilnveido vokālo prasmi pedagoga Dženaro Barras vadībā un nu jau pat augstais re dziedonim nesagādā nekādas grūtības. Tikai padomju ierēdņu intrigu dēļ Zāberam 1964. gada jūnijā neizdevās nodziedāt uz La Scalas skatuves Rūdolfa lomu Pučīni operā Bohēma, bet tie, kuri dzirdēja viņa priekšnesumu ģenerālmēģinājumā, atzina, ka Zābera spožā balss un zaļoksnais stāvs iederētos uz visas pasaules labāko operteātru skatuvēm. Teātra vadība piedāvāja Zāberam vēlreiz atgriezties lai turpinātu mācība, tomēr dziedonis alka pēc jau ierastās aktīvās muzicēšanas un publikas uzmanības. Turklāt, izaugušam Latvijas laukos, Zāberam smaga likās ne tikai atšķirtība no sievas un dzimtenes, bet arī dzīve pilsētā – „uz akmeņiem”. Zemnieka asinis, pasaules izjūta un ieaudzinātais praktiskums protestēja pret laiskumu un dīkdienību, tukši, zemē nosviestu laiku un urdīja nemitīgi darboties. Vēstulēs mājiniekiem dziedonis rakstīja:
„Kā gribētos vienreiz pavasarī būt mājās. Pat nevaru saskaitīt, cik gadi ir pagājuši. Gribētos pazvejot un paklausīties lakstīgalas” (1964).
„Es nekad nemainītu vijolītes, kas ir bijušas draugos ar mežu klusumu, pret Itālijas skaistajām rozēm” (1964)
Diemžēl dzelzs priekškars tolaik šķīra arī Latviju no civilizētās pasaules, un visas starptautisko viesizrāžu rīkotājiestādes atradās PSRS galvaspilsētā Maskavā, kura labvēlību izrādīja tikai saviem tautiešiem, nevis baltiešiem. Līdz ar to atpakaļceļš uz La Scalu vai Metropolitēnu Zāberam jau kā solistam izrādījās slēgts, viņam nācās apmierināties ar PSRS republiku – Igaunijas, Lietuvas, Gruzijas, Ukrainas, Moldāvijas, Azerbaidžānas u.c. galvaspilsētām, kuru pārpildītajos operteātros viņš savu Rūdolfu un Kavaradosi, nerimstošu aplausu pavadīts, konsekventi dziedāja tikai itāliešu valodā, lai vai kādā mēlē skanēja iestudējums. Izcilais latviešu baletdejotājs Māris Liepa minējis, ka Zābers arī Maskavā sešdesmitajos sagaidīts ar milzu interesi, jo slava viņam pa priekšu skrējusi. Liepa uzsver, ka dziedātājs ar tik izteiksmīgu balsi nevar būt neizteiksmīgs arī ķermenī. Zābera šķietamais aktieriskais statiskums izauga no iekšējās prasības – dot savam tēlam skulpturālu skaidrību un viengalainību, pretēji dažiem dziedoņiem, kuri pa skatuvi skraida kā sadeguši.
Jāņa Zābera galvenais instruments aktiermeistarībā bija un palika tieši neparasti skaistā balss. Pēc balss tipa būdams liriskais tenors, uz skatuves Zābers pārvērtās par īstu dramatisko dziedoni, satriekdams publiku ar pārdzīvojuma spēku un tiešumu. Slavenā gruzīnu dziedātāja Medeja Amiranašvilli Zāberu nosaukusi par savu labāko partneri Bohēmā: „Dzirdot viņa sāpju aizlauzto balsi, sirds sažņaudzās, acīs spiedās asaras... Tā bija neaizmirstama izrāde. Priekškars aizvērās, mūs apsveica. Jānis vēl nespēja atgriezties dzīvē. Klausītāju sarīkotās ovācijas viņš ne mazākajā mērā neattiecināja uz sevi, bet, cieši saspiedis manu roku, atkārtoja: „Tas viss jums, Mimī!”
Īsta cīņa Zāberam bija jāizcīna, lai tiktu pie īstas dramatiskā tenora lomas – Hermaņa Pētera Čaikovska operā Pīķa dāma (1966). Atradās daudz speciālistu, kuri kategoriski noliedza iespēju liriskajam tenoram dziedāt Hermani, tomēr Zābers palika pie sava, kļūstot par vienu no izcilākajiem šīs lomas atveidotājiem tā laika opermākslā.
Neapšaubāmi – visās Latvijas opermākslinieku paaudzēs pēc 2. pasaules kara balss dotumu ziņā Jānis Zābers bija pats spilgtākais un apdāvinātākais tenors. Neatkārtojams tembrs, izcila muzikalitāte, spoža tehnika, temperaments un jutekliskums – šie jēdzieni tikai daļēji spēj atspoguļot neizsakāmo Zābera dziedājuma pievilcību, kuras būtisks papildinājums bija arī mākslinieka patīkamais izskats, staltā stāja un vīrišķīgais raksturs. Laikabiedres viņu dēvē par vienu no sava laika skaistākajiem vīriešiem, kura maigums un spēks ir neatņemama priekšnesuma sastāvdaļa.
Savas īsās, bet ļoti spilgtās skatuves karjeras desmit gados (1960 – 1970) Jānis Zābers piedalījies 24 operu iestudējumos, kur viņam galvenokārt uzticētas vadošās lomas un lielākoties tie, protams, ir mīlētāji – Rūdolfs, Kavaradosi, Hermanis, Alfrēds Verdi operā Traviata, Turidu Maskanji viencēlienā Zemnieka gods, Pinkertons Pučīni M-me Butterfly, Vladimirs Borodina operā Kņazs Igors. Vairākkārt viņš piedalījies latviešu autoru oriģināldarbu iestudējumos: Oļģerta Grāvīša operās Audriņi, Sniegputeņos, Marģera Zariņa Nabagu operā un Jāņa Mediņa operā Uguns un nakts, kā arī dziedājis galveno Klaida lomu lietuviešu komponista Vitauta Klovas operā Amerikāņu traģēdija. Paralēli skatuviskajiem uzvedumiem latviešu liriskais tenors piedalījies neskaitāmos opermūzikas koncertos, pārstāvējis Latviju starptautiskos festivālos, kā, piemēram, 1967. gadā starptautiskajā izstādē EXPO Kanādā, kur viņa uzstāšanos apmeklēja daudz tautiešu, pēc koncerta slaukot aizkustinājuma asaras; 1968. gadā Latvijas kultūras dienās Somijā; 1969. gadā kultūras dienās Rostokā, Vācijas Demokrātiskajā republikā, un it visur dziedoni sagaida aizkustināta publika, aplausu vētra, sajūsminātas atsauksmes. Sevišķi iemīļots Zābers kļuva PSRS „kultūras galvaspilsētā” Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburga), kur viņš regulāri piedalījās operu uzvedumos un sniedza solokoncertus. Diemžēl 60. gadu beigās iezīmējās būtiskas veselības problēmas - balss zudums, reiboņi, galvassāpes, kuras bremzēja līdz tam aktīvo radošo darbību, taču savu patieso stāvokli dziedātājs no visiem slēpa līdz pēdējam. Slimības aizmetņi 1968. gadā sevišķi kavējuši darbu pie Manriko lomas Džuzepes Verdi Trubadūrā. Partijas augšējie toņi dziedātāja galvā izraisījuši slimīgu jutoņu, drīz sāka trīcēt labā roka, galva sāpēja jau ilgāku laiku. Kādā izrādē viņš uz skatuves paģībis... Tomēr staigājis kā vienmēr paceltu galvu un trīcošo roku sveicinoties nav sniedzis – tā palikusi aizbāzta aiz žaketes aizdares. Diemžēl nelabvēļi sāka tenkot, ka dziedātājs palicis lepns, sveicienu neatņem, nesagatavojies nāk uz mēģinājumiem un notis nemācās aiz slinkuma.
Paralēli apmēram 300 nodziedātām operu izrādēm, sava īsā radošā mūža laikā Jānis Zābers piedalījies apmēram 1500 dažāda žanra koncertos, un, kaut gan opermūzikai neapšaubāmi piederēja Zābera sirds un dvēsele, tomēr tikpat būtiska viņa daiļradē bija kamermūzika, un daļa laika tika veltīta pat estrādes mūzikai. No latviešu komponistiem visciešākā saskaņa dziedonim izveidojās ar tolaik populārajiem liriķiem Arvīdu Žilinski un Elgu Igenbergu. Jau kopš 1959. gada visu mūžu Jānis regulāri piedalījās Žilinska autorkoncertos pat vissīkākajos Latvijas ciematos un šī komponista vienkāršās, sirsnīgās melodijas mūzikas gudrībās neizsmalcinātā publika allaž uzņēma ar neviltotu sajūsmu, sevišķi Zābera dabisko un patieso priekšnesumu. Savukārt Igenbergas melodijas palīdzēja mest tiltu no akadēmiskās uz vieglo mūziku – paralēli operai un koncertiem Zābers bija biežs viesis ierakstu studijā, kur tapa arī ne viens vien estrādes dziesmas ieraksts. To vidū arī latviešu populārākā komponista Raimonda Paula piecas melodijas, Zābera izcili skaistajai, glāsmainajai balsij skaņdarbus rakstīja arī Ringolds Ore, Alnis Zaķis u.c., savukārt akadēmiskajā žanrā izcilu vietu ieņem Lūcijas Garūtas oratorija Dzīvā kvēle, kuras pirmatskaņojumā Zābers piedalījās 1967. gadā. Ierakstu studijā iemūžinātas un koncertos atskaņotas ne tikai latviešu autoru – Mediņa, Dārziņa, bet arī Franča Šūberta, Mihaila Gļinkas, Eduarda Grīga, Sergeja Rahmaņinova dziesmas. Sevišķi populāri visā Padomju Savienībā bija Zābera neapoliešu dziesmu priekšnesumi, kur viņš mirdzēja ne tikai ar teicamu itāļu valodu, bet arī savu šarmu un vīrišķīgo valdzinājumu, arī šie priekšnesumi savulaik iemūžināti skaņuplatēs.
Jāņa Zābera opermūzikas ieraksti dalāmi divās daļās - ne viss, ko Zābers dziedāja uz skatuves ir ieskaņots, savukārt ierakstos atspoguļojas arī tas, kas uz operas skatuves tā arī netika realizēts. Piemēram, prinča Kalafa lomu Pučīni operā Turandota dziedonim neizdevās iestudēt, tikmēr jau 1961. gadā Zābera iedziedātā slavenā ārija Nessun dorma tūlīt pievērsa viņa skaistajai balsij Latvijas mūzikas speciālistu nedalītu uzmanību.
Kā liecina toreizējais Latvijas Radio ierakstu studijas skaņu režisors Valdis Krastiņš, tad Zābera pieeja operas ierakstos bijusi savdabīga: „Parasti viņš uz ierakstiem atnāca īpaši pacilātā noskaņā, mazliet varbūt mazliet bravējot, un tūlīt ķērās pie darba. Tur nebija nekādas izmēģināšanas pusbalsī vai marķēšanas. Zābers tūliņ nostājās un izmēģināja visu īsti kā nākas, pareizā un īstā balss stiprumā, kā viņš to bija iecerējis, un tad mēs ķērāmies pie ieraksta.”
Pateicoties radiofona mūzikas redaktoru nekļūdīgajai izvēlei, ģeniālais dziedonis bija biežs viesis ierakstu studijā, un saglabājies samērā daudz Zābera veiktu opermūzikas ieskaņojumu, tostarp fragmenti no koncertiem. Par laimi, līdzās atsevišķām ārijām savulaik ierakstītas ar vairākas pilnmetrāžas operas kā Bohēma, Traviata, Zemnieka gods ar Zābera piedalīšanos, kuras sniedz pilnīgu ieskatu mākslinieka neparastajā artistiskumā, prasmē sadarboties ar partneri, apliecina viņa kvēlo temperamentu un jutekliskumu. Pilnīgā ieskaņota arī Modesta Musorgska opera Hovanščina – Andreja Hovanska loma kļuva par pēdējos Jāņa Zābera lomu uz operteātra skatuves, un pati opera – par viņa pēdējo izrādi 1970. gada 20. decembrī.
Necilvēcīgi intensīvais darba režīms bija iedragājis dziedoņa veselību, daiļrades pēdējos gados viņš bieži slimoja, līdz 1971. gadā tika konstatēta traģiska diagnoze – galvas smadzeņu audzējs. Turpmākajos gados mūsu izcilais mākslinieks burtiski cīnās ar nāvi, jau pirmā operācijas 1971. gadā laupa Zāberam pasakainās balss dāvanas, kuru pierādījumus līdz mūsdienām saglabājuši skaņu ieraksti un klausītāju atmiņas. Īslaicīgai atlabšanai sekoja recidīvs, bet arī divas atkārtotas operācijas slimību nespēja apturēt.
Jāņa Zābera dzīves gājums apraujas 1973. gada 25. martā, un tautas iemīļoto mākslinieku pēdējā gaitā pavada tik daudz ļaužu, ka Rīgas centrā apturēta visa satiksme. Dziedoņa piemiņai togad viņa dzimtajās mājās Meirānos, Vecajā Ceplī, atklāts īpašs muzejs, kurš darbojas joprojām.
Daiga Mazvērsīte